Mūsu nākotnes sapnis – vieta, kur būt

Es iedomājos vietu. Tā ir vieta, kur katrs solis, katrs elpas vilciens, katra doma un sajūta ir svarīga. Vietu, kur cilvēki nāk ne tikai uz pasākumu, bet arī vienkārši būt – klusi, mierīgi, uzmanīgi. Vietu, kur ikdienā var strādāt ar sevi – sēdēt ar piezīmju grāmatu, elpot, klausīties sevī un savā ķermenī, atļaut domām klīst, un tomēr just, ka atrodies drošībā. Es redzu plašu telpu ar lieliem logiem, caur kuriem iespīd rīta gaisma, kas spēlējas un rada šeit mājīgu atmosfēru, savukart vakarā gaismu gūstam no silto lampu gaismas. Es redzu krēslus, grāmatas un plauktus, paklājus, ēteriskās smaržas, kas viegli piepilda gaisu, un vietu, kur ikviens var atrast savu stūrīti, lai vienkārši… būtu. Un tad nāk nedēļas nogale. Tā ir kā maģisks pavērsiens – šī telpa pārvēršas par vietu, kur notiek sevis izzināšanas un izglītojoši pasākumi. Katru nedēļas nogali kāds ieiet, lai dalītos ar pieredzi, zināšanām, rīkiem un praksēm, kas palīdz augt, dzīvot apzinātāk, klausīties sevī un atklāt jaunas iespējas. Šie pasākumi ir kā mazi, bet spēcīgi dzirskteļojosi – katrs iedod jaunu iespaidu, jaunu perspektīvu un atgādina, ka cilvēka dzīve ir daudzveidīga, pilna iespēju un netveramu skaistumu. Es redzu, kā cilvēki nāk un iet – dažreiz vieni, dažreiz draugu lokā, bet vienmēr ar vēlmi būt patiesiem pret sevi. Viņi atver durvis un kāpj iekšā ne tikai fiziski, bet arī garīgi, emocionāli, garīgi. Vietā, kur var sajust savu ķermeni, elpot dziļi, saklausīt prātu un būt klāt savās sajūtās. Vietā, kur kļūst iespējams aizdomāties par savu dzīvi, atbrīvoties no liekā, atklāt jaunas domas un ieraudzīt, cik daudz spēka un potenciāla mīt katrā no mums. Es sapņoju par vietu, kur ir brīvas, atvērtas telpas – lielas, gaišas, ar augiem, mīkstiem paklājiem un stūrīšiem meditācijai. Vietu, kur cilvēki var praktizēt kustības, elpošanas tehnikas, radošas nodarbības, rakstīt, zīmēt, meditēt, klusēt vai sarunāties. Vietu, kur dienas laikā viss ir mierīgs, kluss un koncentrēts, bet katra nedēļas nogale nes pārsteigumu – kā maģiska pārvērtība, kur telpa kļūst par dzīvu laboratoriju, pieredzes laukumu un radošu laboratoriju, kur notiek sevis izzināšana un iedvesmas apmaiņa. Es redzu arī cilvēkus – dažādus, unikālus, bet vienlaikus līdzīgi. Cilvēkus, kuri nāk ar savu ceļu, savu stāstu un savu vēlmi augt. Viņi dalās pieredzē, klausās cits citu, iedvesmojas un iedvesmo. Viņi smīn, pārdzīvo, atklāj un iemācās atļaut sev būt. Šī telpa kļūst par vietu, kur rodas kopiena, bet vienlaikus arī vietu, kur var būt pats. Tā ir droša telpa, kur vari atļaut sev būt patiesam, būt neaizsargātam, būt dzīvam. Un es sapņoju par to, kā šī telpa aug. Kā cilvēki nāk atkal un atkal, kā idejas dzimst, kā rodas jauni pasākumi, kā dzimst jauni projekti un kopienas iniciatīvas. Vietā, kur tiek radīti kursi, darbnīcas, mentoringa iespējas un mazi ikdienas rituāli, kas palīdz dzīvot pilnīgāk un apzinātāk. Vietā, kur katrs solis, katrs smaids, katra nodarbība ir ieguldījums personīgā izaugsmē un kopienas labklājībā. Šis ir mans sapnis. Tas ir mūsu kopīgais sapnis – biedrības Twelve – kolektīvā apziņa sapnis. Vietu, kur var dzīvot pilnībā, kur katra diena ir iespēja būt sev tuvāk, un katra nedēļas nogale ir iespēja augt kopā. Vietu, kur cilvēki nāk kā svešinieki, bet aiziet kā atbalstoša kopiena, kā cilvēki, kas dalās pieredzē, mācās, atklāj sevi un veido saikni ar citiem un pasauli. Šī vieta būs vairāk nekā telpa – tā būs dzīva pieredze, telpa transformācijai un harmonijai, kur katrs var atrast savu vietu, savu kluso stūrīti un savu brīdi. Tā būs vieta, kur ikviens var uzsākt ceļojumu pie sevis, uz iekšējo izaugsmi, uz apzinātu dzīvi un kolektīvo apziņu. Vietā, kur sapņi, darbs ar sevi un dzīves pieredze saplūst vienā veselumā, un katrs var atrast sevī spēku, drosmi un iedvesmu dzīvot pilnībā.